Anastasija un viņas stāsts par JURA Superautomatica
Pirms daudziem gadiem, kad mans vectēvs vēl bija jauns vīrietis, viņš devās apciemot savu bērnības draugu, kurš jau daudzus gadus dzīvoja Šveicē. Tā bija viņa pirmā reize tik tālu no mājām, un viņš atcerējās šo ceļojumu kā vienu no spilgtākajiem dzīvē. Viņi pavadīja daudz laika kalnos, dzēra vīnu, runāja līdz vēlam vakaram.Tieši šajā ceļojumā draugs viņam uzdāvināja Jura kafijas automātu – toreiz tas bija kas ļoti īpašs, gandrīz eksotisks.
Vectēvs stāstīja, kā atvest aparātu atpakaļ uz Latviju bija vesels piedzīvojums. Tas bija liels, smags un prasīja veselu virkni pūļu. Bet viņš neatkāpās – viņš jau toreiz juta, ka šis aparāts kļūs par kaut ko vairāk nekā vienkārši ierīci kafijas vārīšanai.
Kad viņš to uzstādīja savā mazajā virtuvē, tā kļuva par mājas sirdi. Katru rītu viņš gatavoja kafiju sev un vecmāmiņai, un visa māja smaržoja pēc svaigi maltas pupiņu kafijas.
Kad es biju pavisam maza, man šķita, ka tas aparāts ir kā maģiska mašīna. Man patika spiest pogas, klausīties, kā tas dūc, un skatīties, kā tase piepildās ar smaržīgo dzērienu. Mēs ar vectēvu spēlējāmies “kafejnīcā” – es vilku priekšautu, viņš sēdēja pie virtuves galda kā klients un katru reizi pasūtīja “kaut ko īpašu”. Es viņam “pasniedzu” iedomātu kafiju, un viņš izlikās, ka dzer un slavē manu “gatavošanu”.
Viņš vienmēr uzmanīgi skatījās, lai es neko nesabojātu – viņa mīļais Jura aparāts bija gandrīz kā ģimenes relikvija. Viņš bieži teica: “Šis aparāts nav tikai dzelži un vadi – tas ir atmiņu pilns. Katrs kafijas piliens ir dzīves garša.”
Gadi pagāja. Es pieaugu, bet katru reizi, kad atgriezos ciemos, virtuvē joprojām stāvēja tas pats Jura aparāts. Vectēvs joprojām to lietoja, tikai retāk – īpašos rītos vai kad ciemos nāca kāds īpašs cilvēks. Viņš teica: “Labu kafiju nedrīkst dzert steigā. Tai ir jāatvēl laiks, klusums un miers.”